Kontaktinformācija  |  Viegli lasīt  |  Lapas karte   
             

Jau tradicionāli Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas pasākumos Lielvārdes novada pašvaldība apbalvo mūsu novadniekus, kuri izpelnījušies novada iedzīvotāju atzinību – apbalvojumu „Goda Lielvārdietis” un Atzinības šogad saņēma seši Lielvārdes novada iedzīvotāji. Trīs no viņiem saņēma apbalvojumu “Goda Lielvārdietis”– Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolotāja Velta Gobiņa, Lēdmanes pagasta bāriņtiesas vadītāja Inese Zaporožeca un Jumpravas ģimenes ārsta palīdze Alīna Ancāne. Informatīvais izdevums  „Lielvārdes Novada Ziņas” piedāvā intervijas ar apbalvojumu ieguvušajām novadniecēm.

Fotogrāfijā "Goda Lielvārdiete" Velta Gobiņa: „Ap mani vienmēr bijuši gaiši cilvēki!” Foto: Vita Ozola

„Goda Lielvārdietes” tituls šogad piešķirts Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolotājai ar 50 gadu darba stāžu skolā Veltai Gobiņai, par kuru ieteikuma vēstulē apbalvojuma iegūšanai teikts: „Viss viņas sirdsdarbs saistīts ar Lielvārdi. Skolotāja ziedojusi sevi lielvārdiešu jaunajai paaudzei sevi visu – ne tikai mācību stundas skolā, bet arī daudz, daudz brīvā laika. Palīdzot skolēniem, ir negulētas daudzas nakts stundas, bet skolēni droši var teikt: varam būt pateicīgi par doto pamatu dzīvei un nākotnes profesijai.” „Lielvārdes Novada Ziņās” Velta Gobiņa dalās iespaidos par sevi, savu darbu un Lielvārdes novadu.

 - Mana Lielvārde! Esmu saaugusi ar Lielvārdi. Te man viss ir tuvs un pazīstams. Tā ir īpaša vieta, to cenšos arī kopā ar saviem skolēniem parādīt citiem, tuvu un tālu aiz Lielvārdes robežas. Ar Lielvārdi esmu kopā jau no pamatskolas pirmajām klasītēm līdz pat šai dienai. Interesantie vidusskolas gadi, kad joņojām pāri ceļam starpbrīžos no vienas ēkas uz otru. Doma par studēšanu Daugavpils skolotāju institūtā bija jau sen. Jau mazai patika mācīt lelles! Kādu brīdi bija doma par medicīnu, bez tās arī neiztiku institūtā, jo obligāti vajadzēja apgūt medmāsas arodu. Līdz ar to varu špricēt, likt „bankas’’, pārsiet – darīt visu, kas vajadzīgs. Kad devos studēt, manas skolotājas Dzidra Bļodone un Anastasija Neretniece teica: „Meitiņ! Nav ko pa pasauli skraidīt. Te ir tavas mājas!’’ Tā arī notika. Neesmu mainījusi savu skolu ne uz brīdi. Bija darba piedāvājumi Rīgā, bet mani tie neuzrunāja.

Pēdējais lielais projekts, pēc kura īstenošanas ieguvām valstī 1. vietu, bija „Mana, Tava, Mūsu Lielvārde!’’ Tā arī nosaucām savu vasaras vides nometni . Cik tad bērni ir gājuši vides pētīšanas ceļu? To skaits varētu būt ap 200! Kā sākās sadarbība? Iepazīstinu ar projektiem, kuros varētu darboties, kā arī noteikti paskaidroju vai pašam nav kāda ideja, ko varētu pētīt. Tad jau darba gaitā izkristalizējas, kurš būs nopietns darba veicējs vai kurš darbosies īslaicīgos projektos. Ne visiem manējiem pētniekiem mācības ir bijušas pirmajā vietā, toties praktiskajā darbā – malači! Visaugstāk savos skolēnos vērtēju to, ka varu uz viņiem paļauties! Bērns ir jāuztver kā sev līdzīgs, nav jau svarīgs viņa vecums. Katrs grib, lai viņu uzklausa. Ir jāļauj viņam saprast, ka atbildība un uzticēšanās ir pamats, uz kura veidosies mūsu sadarbība. Un tā jau tas notiek kopš 1976. gada! Ieskatījos mūsu pētījumos. Vienmēr esmu meklējusi iespēju sadarboties ar augstskolām. Skolēniem tiek dota iespēja strādāt laboratorijās. Citi jau izauguši par mācību spēkiem augstskolās.

Ilgstoši darbojāmies Skolēnu Zinātniskās Biedrības rīkotajos konkursos. Prieks, ka manējie apmeklējuši ne tikai ne tikai kaimiņvalstis. Īpaši gaidīti braucieni bija uz Pēterburgu vai Maskavu. Pateicoties Zinātņu akadēmijas prezidija sekretārei Irēnai Solomeņikovai apmeklējām starptautisko vides nometni Baltkrievijā. Tālākais  mūsu  ceļš veda uz Grieķiju. Vācijā mūsējie bija paši jaunākie dalībnieki un vienīgie skolu pārstāvji! Malači, turējās godam! Esmu vienmēr lepojusies ar savējiem. Kā viņi prot mobilizēties! Tādās reizēs es viņiem saku: „Es jums piedodu vecos grēkus un vēl mēnesi uz priekšu.’’

Īpašu teicienu, kurus bieži lietotu, man nav. Vienīgi varbūt biežāk nācies teikt: „Mieru! Tikai mieru! Tiksim galā! Būs labi!’’ Atkal un atkal atmiņā atsaucas mūsu pētījums! Viens no trakākajiem darbiem – atvedām no spirta rūpnīcas zāģu skaidas, kurās bija spirts. Šajā substraktā audzējām tomātus. Jāsaka, ka tie auga lieliski! Tagadējam biznesa cilvēkam Andrim tas likās par maz, viņš pamanījās dažos stādos špricēt šņabi! Tagad teiktu – kaut kas traks!

Ar šo izlaidumu nāk prātā vēl viens interesants gadījums. Vēstures eksāmena diena. Dēls uzposts agri dodas uz skolu. Es – stundu vēlāk. Ejot uz eksāmena vietu (2.stāva latviešu valodas kabinets), pretī nāk dēls vismaz pāris izmēru lielākā žaketē. Esmu sašutusi! Dēls mierina, ka viss kārtībā. Nodomāju, ka kaut kas noticis ar žaketi. Kāds naivums! Izrādās, ka viena gudrinieka (Māra) virsvadībā no ķīmijas kabineta (1.stāvā zem latviešu valodas kabineta) tika vilkti vadi uz otro stāvu, pie pirmā galda, ar visiem raidītājiem un uztvērējiem! Tāpēc arī visiem eksāmenā vajadzēja iet ar vienu žaketi un noteikti sēdēt pirmajā solā. Diemžēl kaut kas nenostrādāja kā nākas. Tieši tāpat kā filmā par Šuriku. Piedzīvojumu un interesantu notikumu ir tik daudz! Šajā vasarā, kad vieni bija „salidojuši’’ pie manis, sākām atcerēties. Man bija jāsaka tā, kā teica Laila ar Dacīti: „Šķiet, ka nemaz neesam mācījušās šajā klasē!’’ Kas tik netika celts gaismā. Mīļi, sirsnīgi un bezgala jautri!

Uz jautājumu par „zudušo’’ – datoru un telefonu – paaudzi nebūs vienas atbildes. Ja skatām attēla vienu pusi, tad jā. Par daudz tie jauniešu deguni ir mobilajā telefonā. Reizēm starpbrīžos šķiet, ka tieši tā norit viņu sarunas: blakus sēžot un sarunājoties caur telefonu. Žēl, ka bērniem ir mazas iespējas vasarās strādāt. Laimīgi tie, kuri var pa vasaru palīdzēt vecāku vai vecvecāku saimniecībās. Daudz kas ir mainījies uz slikto. Galvenais, ka nav darba tikuma, trūkst motivācijas kaut ko darīt. Tomēr ja skatām attēla otru pusi – bērni ir kļuvuši daudz gudrāki, IT materiālus prot izmantot pat tāds sīcis, kuram līdz skolai jāgaida vēl krietns laiks. Viņš jau prot spiest uz  datora pogām, lai tiktu pie savas programmas. Ātri visu apgūst. Nekādā gadījumā nenodarbošos ar morāles lasīšanu. Ir tāds laikmets, tikai pašiem ir jābūt gudriem, lai „nešautu pār strīpu’’! Nesagatavoti dzīvei? Slikti skan šie vārdi. Tomēr ne bez pamata. Nav tā praktiskā pamata. Ko jaunietis prot pēc augstskolas vai tehnikuma? Tikai teoriju. Varbūt iziet kādu praktiskā darba ciklu pie profesionāļa īstā darba vietā?

Man ir veicies tādā ziņā, ka vienmēr ap mani ir bijuši „gaiši’’ cilvēki, no kuriem daudz ko esmu mācījusies un mācos vēl tagad! Tās ir divas mīļas bijušās kolēģes. Dzidra Bļodone – latviešu valodas skolotāja, sirdsgudrs cilvēks, režisore manās skatuves gaitās. Lieliska, vienreizēja! Anastasija Neretniece (Asja) – mana krustmāte, palīgs un atbalsts visās lietās. It īpaši, ja jāveido kāds projekts par Lielvārdi. Miers, sapratne, prasme visā iedziļināties, izejas rašana pat bezcerīgās situācijās. Par divām manām autoritātēm jau diemžēl jāsaka – „bija”. Viens no tiem bija Gunārs Priede – labs draugs mums, lielvārdiešiem. Īpaši teātra draugiem! Viņa izcilā takta izjūta. Ja aktieris interpretējis pa savam kādu viņa lomu, tad viņš vienmēr teica: „Nu, tā jau arī varētu būt...”

Nesen mūžībā aizgājusī mūsu skolotāja Regīna Gribuste. Viņa vienmēr par visu bija lietas kursā. Mācēja pateikt labus vārdus vienmēr un visiem. Tāds pretstats tam, ko tagad tik bieži redzam. Tikko internetā ir kāda laba ziņa par cilvēku vai notikumu, uz vienu labu atsauksmi pretī būs vismaz 5 negatīvas. Kur rodas tāda žults? Tas man nav pieņemams. Ja par tagadējām autoritātēm, tad simpātisks ar savu darba stilu ir mūsu prezidents Raimonds Vējonis ar savu mieru un nosvērtību. Lai viņam izdodas!

 Uz jautājumu – kāpēc tieši skola? – varu atbildēt, ka tas bija aicinājums, sirdsdarbs. Neesmu nevienu brīdi to nožēlojusi. Izlaisti dzīvē bērni no deviņiem izlaidumiem. Gandrīz katru zinu, priecājos par viņu veiksmēm. Protams, ir problēmas maniem „skolas bērniem”. Tad meklējam risinājumu kopā ar klasesbiedriem. Cik jauki skan, ja bērniņš nāk pretī un saka: „Jūs mācījāt manu mammu vai tēti!’’. Skola ir vieta, kura paņemt tevi visu. Līdz ko esi klases, bērnu priekšā, viss jāatstāj ārpusē. Mums ir brīnišķīgs kolektīvs, gatavs palīdzēt, uzmundrināt, pārvarēt grūtības. To es īpaši izjutu tajos smagajos gados, kad dēls Edmunds pret savu gribu bija aizsūtīts karā uz Afganistānu. Ne tikai skolā, bet arī Lielvārdē uz ielas, mani satiekot, bieži cilvēki nāca klāt un teica: „Ticiet, Jūsu dēls pārnāks dzīvs un vesels!’’ Un kā lai nemīlu savu Lielvārdi?

Mans novēlējums mūsējiem, lielvārdiešiem, svētkus sagaidot: mums ir tikai vienas mājas. Ikviena spēkos ir tās padarīt gaišākas, tīrākas. Neliesim netīros ūdeņus ne savā, ne kaimiņa dārzā. Paldies par palīdzību un atbalstu vecākiem, maniem kolēģiem, ikvienam sponsoram. Gaišus svētkus katrā ģimenē, mieru un saticību darbā!

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Attēlā "Goda lielvārdiete" Inese Zaporožeca: „Bāriņtiesas darbs – tā ir misija!” Foto: Vita Ozola

„Goda Lielvārdietes” tituls šogad piešķirts lēdmanietei, pagasta bāriņtiesas vadītājai Inesei Zaporožecai, kurai šis nozīmīgais goda nosaukums dots „par ilggadēju, profesionālu un nesavtīgu ieguldījumu Lēdmanes pagasta bāriņtiesas darbā un Lielvārdes novada vārda popularizēšanu”. Aiz šī visnotaļ oficiālā formulējuma slēpjas īsts sirdscilvēks – ne velti ieteikuma vēstulē teikts: Lēdmanes iedzīvotāji zina, ka brīdī, kad nepieciešams padoms, finansiāls atbalsts, palīdzība problēmu risināšanā, var vienmēr vērsties pie Ineses, viņa palīdzēs jebkurā nedēļas dienā, jebkurā diennakts laikā. Intervijā „Lielvārdes Novada Ziņām” Inese Zaporožeca stāsta par sevi, savu darbu un Lielvārdes novadu.

Lēdmanes iedzīvotāji veltījuši jums ļoti labus vārdus. Tomēr ir arī skaidrs, ka nav viegli vienmēr būt atsaucīgam, vienmēr uzklausīt un būt par padomdevēju ne tikai tiešajos darba jautājumos vien. Bet kā jūs pati vērtējat savus novadniekus – gan tos, kas vēršas pie jums pēc padoma, gan tos, kas tiek galā pašu spēkiem?

Šajā pasaulē nav divu vienādu sniegpārslu un nav divu pilnīgi vienādu cilvēku. Katrs cilvēks ir citādāks, un tas jau ir tas interesantākais manā darbā – satieku ļoti dažādus cilvēkus. Es cenšos izvairīties no cilvēku vērtēšanas – tas ir labais, bet šis – sliktais... Mana attieksme  pret līdzcilvēkiem vairāk ir vērsta uz katra cilvēka, kas pie manis vērsies ar savu vajadzību vai problēmu, pieņemšanu un izprašanu, mazāk kritikas un vairāk sapratnes.

Šķiet, nav tāda lēdmanieša, kurš nezinātu jūs – kā cilvēku, kā bāriņtiesas vadītāju, kā personību. Taču kā jūs pati vērtējat sevi? Kā cilvēku un profesionāli.

Man ir ļoti neierasti vērtēt sevi kā cilvēku un protams labāk, ja šis vērtējums nāk no citiem. Uzskatu, ka esmu pavisam vienkāršs cilvēks blakus saviem līdzcilvēkiem. Latviešiem ir tāds sakāmvārds: nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev. Manuprāt, būtu jābūt otrādi: attiecībās ar cilvēkiem jāiet ar aktīvu rīcību, nevis noliedzošu apgalvojumu – dari otram to, ko tu gribi, lai dara tev. Es eju pie cilvēkiem ar pozitīvu rīcību un arī sagaidu pozitīvu rīcību. Es uzsmaidu cilvēkiem un vēlos, lai arī man uzsmaida. Es laipni runāju un vēlos, lai ar mani laipni runā. Man ļoti nepatīk strīdi, asumi, cenšos būt lojāla gan pret kolēģiem, gan saviem apmeklētājiem. Ja es kaut ko apsolu, tad arī noteikti to izdarīšu, ja būs nepieciešams, veltīšu tam savas brīvdienas, lai gan tas ne vienmēr ir labi, jo atņemu brīvo laiku sev un nepavadu laiku kopā ar ģimeni. Jā, esmu cilvēks, kurš ne vienmēr spēj pateikt „nē”. Arī darbā ir situācijas, kad normatīvie akti man nenosaka rīkoties vai iesaistīties, bet es tomēr uzņemos risināt šo situāciju, un, ja esmu uzņēmusies to darīt, tad arī izdaru līdz galam.

Darbs bāriņtiesā nav viegls. Bāriņtiesa ir vieta, kur nenāk tāpat vien, bet gan ar savu sāpi. Tātad darbs parasti ir ar cilvēkiem, kam ir problēma. Jums šajā darbā ir 20 gadu pieredze. Kā jūs raksturotu darbu bāriņtiesā?

20 darba gadi bāriņtiesas priekšsēdētājas amatā dod man iespēju saskatīt un sajust, kā vērsties pie cilvēka un kādā veidā gūt pozitīvus rezultātus. Šeit visu laiku jāaug un jāpilnveidojas, jo galu galā – katra situācija, ar ko saskaros,ir tik ļoti atšķirīga un dažāda. Man pašai ir sajūta, ka visus šos 20 gadus, esmu kā mācekle: visu laiku mācos un apgūstu ko jaunu. Bāriņtiesā ir svarīgi ne tikai zināt normatīvos aktus un kustināt savu prātu, lai rastu likumīgo un pareizo risinājumu situācijās, kas skar bērnu, bet vēl svarīgāk ir kustināt savu sirds dimensiju, lai intuitīvi justu vislabāko risinājumu bērna vislabākajās interesēs. Šis  darbs ir darāms ne tikai vadoties no likuma burta, bet vadoties arī pēc Dieva dotas dzirksteles dvēselē – mīlestības un līdzjūtības. Bāriņtiesas darbā ar „sesto prātu” ir jājūt, kā iepilināt cerību problēmu  nomākto cilvēku sirdīs un iedzīvināt gaismas staru viņu dvēselēs. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka bāriņtiesas darbs – tā ir misija!

Nereti ziņās un medijos izskan viedoklis, ka šī cilvēku paaudze (īpaši jaunā) ir teju vai "zudusi", jo vairs neprot komunicēt bez, piemēram, mobilā telefona, tādējādi reālā dzīvē cilvēki vairs teju „nesastop” viens otru un ir no datoriem un interneta atkarīgi... Vai piekrītat šādam uzstādījumam? Un kā to labot, kā atgriezt cilvēcību?

Daļēji piekrītu šādam apgalvojumam. Bet! Kas vainīgs pie tā, ka jaunā paaudze teju vai „zudusi”? Bērnu taču audzina ģimene! Mūsdienu vecāki bieži vien ikdienā pārņemti ar savām problēmām, tādi skrejoši, ejoši, nervozi… Cik laika dienā vecāki pavada sarunājas ar saviem bērniem? Viņi reizēm ir laimīgi, ka bērns liek mieru. Jaunās māmiņas jau zīdaiņa vecuma bērnam iedod mobilo – lai skatās „iekačātās” multfilmas vai dziesmas, lai nav jāstāsta pasaka vai pašai jādzied dziesma... Jābūt sarunām ar bērniem no mazotnes, arī šobrīd ir jārunā ar šiem jauniešiem, lai zinātu, kas notiek viņu prātos. Labot kaut ko var, tikai atrodot kontaktu un novērtējot bērna vēlmes, intereses, prasmes, tikai tā var atrast izejas punktu un meklēt tālāko ceļu.  Varbūt  pienācis laiks ar viņiem runāt sirds valodā, mīlestības valodā ?! Domāju, ka viņi sadzirdēs.

Ņemot vērā jūsu darba specifiku, ir skaidrs, ka bieži jāsastopas ar problēmām un cilvēkiem, kam ir problēmas. Ja būtu īsi jāraksturo – kādu jūs gribētu redzēt savu „ideālo klientu”, cilvēku, kurš ir jūsu rūpju lokā, bet tomēr ar sapratni izturas pret jūsu darbu?

Manuprāt, dzīve vispār nav ideāla un droši vien nav ideālu cilvēku, bet noteikti uz to  vajag tiekties. Cilvēciskais faktors ir vislielākā vērtība un jebkurš vēlas saņemt pretī cilvēcisku attieksmi. Neviens jau negrib redzēt čīkstētājus un vaimanātājus. Mans viedoklis par „ideālo klientu”:  apmeklētājs, kurš nenāk ar pretenzijām, ka viņam ir tikai tiesības, bet man ir tikai pienākumi. Šis „ideālais klients” nāk uz sarunu, un šādā veidā kopīgi meklējam risinājumu konkrētai situācijai vai problēmai.  Kopīgi izrunājam, ko konkrētā situācijas es varu viņam palīdzēt un ko var izdarīt cilvēks pats. Svarīgi, lai veidotos sadarbība nevis atbrīvošanās no atbildības vai problēmas uzkraušana institūcijai – jūs risiniet manu problēmu, bet es pavērošu, kā tas jums izdosies.

Ja jums būtu jānosauc trīs savas autoritātes no pašreiz valstī esošiem cilvēkiem (vienalga, kādā arī sfērā viņi nedarbotos), tad kuri būtu šie cilvēki un kāpēc?

Mana autoritāte ir māksliniece Džemma Skulme. Es apbrīnoju Džemmas Skulmes prāta spējas, gaumi, inteliģenci un dzīves gudrību arī viņas cienījamos gados. Es gribētu novecot tik skaisti, kā tas izdodas māksliniecei. Viņa ir mans paraugs!  Aktieris Uldis Dumpis – ar vērtībām savu ģimeni, ar savu vienkāršību un meistarību darbā. Viņš ir mans mīļākais aktieris. Skumji, ka par savu autoritāti nevaru nosaukt nevienu no šobrīd aktīvajiem politiķiem. Mūsu valstī, šķiet, pašreiz nav īstu valsts vīru – šī vārda cienīgu godavīru. Latvijā tādi ir bijuši, bet diezin vai no šī brīža politiķiem varēs veidot vēstures aprakstus. Vismaz cilvēciski un dvēseliski to neizjūtu.

Lai arī jūsu darbs galvenokārt ir saistīts ar problēmām, tomēr arī šādā darbā ir vajadzīga laba humora izjūta – kā parasti saka, „spriedzes noņemšanai”. Un tad vienmēr rodas kāds teiciens, kāda situācija, kuru pēc tam citē līdzcilvēki. Vai arī Jums ir kāds tāds spārnots izteiciens, kuru pēc tam citi ir atkārtojuši?

Mans mīļākais teiciens, ko es bieži attiecinu ne tikai uz citiem, bet arī uz sevi – nebāz galvu tur, kur aste nelien cauri!

„Goda Lielvārdieša” tituls ir ļoti nozīmīgs apbalvojums. Kāda ir jūsu saistība ar Lielvārdes novadu un Lēdmani, vai sevi identificējat kā lēdmanieti?

Mana saistība ar Lielvārdi ir ļoti, ļoti personiska, ar skaistākajiem mirkļiem cilvēka dzīvē – ar manu jaunību. Jau pēc Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta beigšanas mans topošais vīrs, ar kuru bijām kursa biedri, sāka strādāt kolhozā „Lāčpēsis” par sporta metodiķi, tieši Lielvārdē nodibinājām savu ģimeni – sākot ar laulības reģistrāciju Lielvārdes kultūras namā un kāzu valsi kolhoza „Lāčplēsis” klubā. Lielvārdē piedzima arī mūsu pirmais dēls Inesis. Šis Lielvārdē pavadītais laiks manā sirdī joprojām ir ļoti gaišs! 1981.gadā ieradāmies Lēdmanē, un abi ar vīru sākām strādāt Lēdmanes skolā par skolotājiem un, kā jau jaunajiem speciālistiem un lauku skolas skolotājiem, mums piešķīra skaistu, plašu dzīvokli jaunuzceltajā skolotāju mājā. Šeit piedzima mūsu otrais dēls Toms. Mūsu ģimenei Lēdmane iepatikās, tāpēc uzcēlām tieši šeit savu ģimenes māju „Inešus” uzkalniņā pie līkumainās Lobes upes, kur pāri upei redzams viss Lēdmanes pagasta centrs. Piecpadsmit gadus nostrādāju Lēdmanes skolā par sākumskolas skolotāju, bet kad izveidoja Latvijā bāriņtiesas, pieņēmu jaunu izaicinājumu, piedalījos konkursā, tiku ievēlēta par Lēdmanes bāriņtiesas priekšsēdētāju, un vēl joprojām esmu šajā amatā, līdz ar to sevi uzskatu  par īstu lēdmanieti, kura pazīst ikvienu Lēdmanes ģimeni.

Vai varat noraksturot „Savu Lielvārdes novadu” – ne to, ko redzam mēs, iebraucēji, ne to, ko var izlasīt grāmatās par novadu, bet tieši „Savs Lielvārdes novads”...

Novada vērtība noteikti nav vieta kartē vai tās nosaukums. Vērtība ir novada cilvēki un viņu sirds saturs. Sastopami ir dažādi cilvēki – ar labiem nodomiem un ne tik labiem. Bet svarīgi, lai cilvēki spētu atgriezties pie sava pirmsākuma – sirds un sirdsapziņas! Visu, kas cilvēkā krājas – aizvainojums, nesapratne, neiecietība, dusmas, naids, īgnums –, ir jāspēj pārveidot mīlestībā. Ar daudziem sava novada cilvēkiem es lepojos un man ir prieks, ka esam novadnieki. Man gribētos, lai „mans Lielvārdes novads” būtu lielāks un cēlāks par ikdienas kašķiem un nenozīmīgiem sīkumiem, lai mēs visi kopā un ikviens atsevišķi spētu stāvēt tiem pāri un uzturēt sevī Lielvārdes jostā ieausto spēku. „Savu Lielvārdes novadu” es redzu stipru kā Lāčplēsis un cienījamu kā Kauliņtēvs. Lielvārde, Lāčplēsis, Kauliņtēvs – tā manā prātā ir nedalāma trīsvienība. Saviem novadniekiem es gribu novēlēt: esiet drosmīgi, ja gribiet kaut ko mainīt! Esiet pacietīgi, ja ko mainīt nav iespējams! Un gudri – lai zinātu, kad nepieciešama drosme, un kad – pacietība.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

"Goda Lielvārdiete" Alīna Ancāne: „Nevaru iedomāties sevi citur, kā vien Jumpravā!” Foto: Vita Ozola

Apbalvojums „Goda Lielvārdietis” šogad piešķirts jumpravietei, ģimenes ārsta palīdzei Alīnai Ancānei, kurai darbs Jumpravā, palīdzot jumpraviešiem atgūt veselību, ir vienīgais viņas darba mūžā – šeit nostrādāti 47 gadi. „Domāju, ka mans darba mūžs 47 gadu garumā noteikti ir iemesls, lai es sevi uzskatītu par īstu jumpravieti,” saka novada goda nosaukuma ieguvēja, ārsta palīdze Guntas Tīcmanes ģimenes ārstes praksē. Savukārt intervijā „Lielvārdes Novada Ziņām” Alīna Ancāne stāsta par sevi, savu darbu un Lielvārdes novadu.

Nereti mēdz teikt, ka mēs katrs pats sev esam vislabākais ārsts. Bet mediķiem šajā ziņā ir cits viedoklis – pašārstēšanās un pašrocīgi noteiktas diagnozes ne vienmēr ir precīzas. Kādi ir jūsu pacienti?

Vairāk jau gribētos redzēt veselus cilvēkus, taču, ja skatās no tā, kādus cilvēkus vēlētos redzēt ārsta praksē, tad tos raksturotu kā atvērtus, komunikablus, uzticīgus mediķim un iecietīgus pret citiem pacientiem. Kaut gan kopumā mani novadnieki ir ļoti zinoši medicīnā, daudz lasa internetā un uz pieņemšanu liela daļa pie mums tiešām nāk jau ar pašu noteiktām diagnozēm. Līdz ar to, protams, ļoti būtiska ir komunikācija ar pacientu – ne vienmēr mūsu domas saskan. Un tad gribētos, lai būtu šī jau minētā uzticēšanās savam ārstam, mediķim, kas sniedz palīdzību un padomu.

„Tādi cilvēki kā Alīna ar savu attieksmi pret darbu un cilvēkiem dara mūsu novada dzīvi skaistāku.” Tā teikts ieteikuma vēstulē „Goda Lielvārdieša” titula iegūšanai. Bet kā jūs pati raksturotu sevi – kas ir tie iemesli, kuri ļāvuši iegūt augsto apbalvojumu?

Varbūt šie iemesli ir saistīti ar to, ka cenšos būt pēc iespējas iecietīgāka un palīdzēt, cik ir manos spēkos. Iespējams, tas ir arī tāpēc, ka laukos jau jāprot visi darbi. Nav tādas atrunas, kā „tas nav mans pienākums” vai „tas nav mans darbs”. Un tad, protams, bieži jāiesaistās arī tādu jautājumu risināšanā, kas nav tieši saistīti ar medicīnu, bet ir vienkārši cilvēciska attieksme pret līdzcilvēkiem. Bet ir grūti tā sevi aprakstīt, to vislabāk noteikti varētu citi.

Medicīna mūsdienu pasaulē ir ļoti mainīga, šodien var nebūt aktuāli tas, ka bija svarīgs vēl tikai vakar. Jauni izgudrojumi un tehnoloģijas var mainīt visu pieeju medicīnai. Vai un kā šī mainīgā un tehnoloģiskā vide nonāk Jumpravas doktorātā, kā papildināt savas zināšanas? Kā jūs vispār raksturotu darbu doktorātā?

Medicīna man patikusi jau kopš bērnības, es nemaz nevaru sev iedomāties citu profesiju. Kaut gan noteikti es vēl varētu būt arī veterinārārsts, jo ļoti mīlu dzīvniekus. Guntas Tīcmanes ģimenes ārsta praksē mēs strādājam komandā, un mums visām ir liela darba pieredze. Taču tas, protams, nenozīmē, ka nesekojam visam jaunajam mūsu profesijā. Mūsu ārsta praksē viss ir datorizēts – izziņas, receptes, taloni utt. Ar roku praktiski neko vairs nerakstām. Ik pēc pieciem gadiem kārtojam sertifikātu, apmeklējot kursus, kur arī apgūstam visu jauno.

Katram labam mediķim noteikti ir arī kāds jautrs stāsts vai atgadījums, tā teikt, „iz dzīves”... Pastāstiet kādu tādu gadījumu.

Starp kolēģiem smejamies, ka varētu no šādiem gadījumiem uzrakstīt grāmatu. Viens no gadījumiem bija, kad strādāju kopā ar dakteri Jumiķi. Viņš pēc pieņemšanas palūdza aizkavēties, jo uz 15 minūtēm aiziešot pusdienās.

Atnākot atpakaļ, viņš man jautā: „Kas tev klēpī?”

Es saku: „Bērns!”

Viņš prasa: „No kurienes?”

Es atbildu: „No turienes!”

Kamēr viņš bija pusdienās, pēc algas uz kantori atbrauca kāda sieviete stāvoklī, un viņai pēkšņi sākās dzemdības. Tā nu viņa steidzās uz ambulanci, es pat nepaspēju sagatavoties, kad viņa jau gulēja uz kušetes un dzemdēja. Kopumā šajā ģimenē es esmu pieņēmusi piecas dzemdības, turklāt viena meita pat nosaukta manā vārdā. Tagad jau šie bērni ir lieli un viņiem pašiem ir bērni.

Ja jums būtu jānosauc trīs savas autoritātes no pašreiz valstī esošiem cilvēkiem (vienalga, kādā arī sfērā viņi nedarbotos), tad kuri būtu šie cilvēki un kāpēc?

Manas autoritātes ir mediķi, kas strādā kardioķirurģijā, mikroķirurģijā un onkoloģijā, jo, vērtējot pēc savas pieredzes, viņi visi veic ļoti atbildīgu un kvalitatīvu darbu.

Vai varat noraksturot „Savu Lielvārdes novadu” – ne to, ko redzam mēs, iebraucēji, ne to, ko var izlasīt grāmatās par novadu, bet tieši „Savs Lielvārdes novads”...

Vai var kā citādāk nosaukt pagastu un novadu vai izrādīt savu piederību šai vietai, ja Jumpravā dzīvoju jau kopš bērnības, ir nodibināta ģimene, izaudzināti divi bērni un seši mazbērni. Man ļoti patīk mana Jumprava, tikpat kā visu mūžu te esmu dzīvojusi, nevaru nemaz iedomāties sev citu dzīvesvietu. Novads ir ļoti skaists un sakopts. Domāju, ka tas ir pietiekams iemesls, lai varētu teikt: „Mana Jumprava”.

 Ko jūs gribētu novēlēt novadniekiem un novadam?

 Novadam vēlu nepārtrauktu izaugsmi un attīstību, bet tā iedzīvotājiem veselību, iecietību, labestību un saticību ģimenē.

Ar "Goda Lielvārdietem" sarunājās Ainars Vladimirovs

 X